Kūrorta vēsturiskā izcelsme

Saulkrasti kopš 19.gadsimta otrās puses ir veidojušies kā kūrorts. Jūras piekraste ar mazo upju stāvajiem līkloču krastiem ir viena no skaistākajām Vidzemes jūrmalā, iespējams tieši šī iemesla dēļ Saulkrasti kļuva par atpūtnieku iecienītu vietu jau kopš neatminamiem laikiem.

19.gadsimtā Katrīnbādes zvejnieki sāka izīrēt savas mājas vasarniekiem, bet paši mitinājās klētīs un šķūnīšos. Ieradās arī viesi no Maskavas un Pēterburgas. 1909.gadā kūrortā bija 150 pastāvīgo iedzīvotāju.

19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā pie jūras līča sākās vasarnīcu būvniecība. Latvieši apbūves gabalus ieguva tikai retos gadījumos. Laika gaitā vasarnieku loks paplašinājās. 20.gadsimta pirmajā trešdaļā Saulkrastu jūrmalā atpūtās arī latviešu kultūras darbinieki.

Par Saulkrastu teritoriju Indriķa hronikā tikai 12.gs beigās un 13.gs. sākumā ir atrodami pirmie ieraksti. Tajos teikts, ka pie jūras atrodas nelieli lībiešu ciemi, kuros mīt nepakļāvīgi līvi. 13.gs. šī teritorija ietilpst Kubeseles novadā un šajā laikā tika izveidots pirmais lūgšanas nams sv. Pētera kapela. Iespējams, ka no šīs kapelas vārdu ieguva gan Pērļupīte – Pēterupe, gan arī lībiešu ciems – Pēterupe.

Teritorijas, kas veidojās ap pilskalniem un vācu izveidotiem centriem, 14.-15.gadsimtā piederēja muižām.

16.gs. vidū Saulkrastu teritorija nonāk Bīriņu (Kolcenes ) muižas pārvaldījumā. Dzīve šai laikā ir ļoti grūta, jo Vidzemi iekāro poļi, un no vācu provinces tā kļūst par Polijas sastāvdaļu.

Laika ritumā mainās politiskie apstākļi, bet Saulkrastu teritorijas īpašnieki gan nē.

1823.gads strauji izmaina apkārtnes dzīvi. Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina (1754.-1834.) znots Lēdurgas barons Karls fon Reiterns uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kuru nosauca par Neubad (Neibādi), latviešu valodā – Jaunā peldvieta. 1835.gadā no Kārļa fon Reiterna šo Neibādes kūrortu nopirka viņa svainis, otrs Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina znots Aleksis I. Gērans Postolkorss (1792.-1870.). Viņi abi bija inteliģenti vācu muižnieki un vēlējās paplašināt Bīriņu īpašumus ar lielu un plašu atpūtas vietu pie jūras.

Ar 1857.gadu sākās plašs Neibādes kūrorta uzplaukums. Pēc Augusta fon Pistolkorsa laulībām ar Pēterburgas miljonāra Stiglica audžumeitu Emīliju Harderi un 8 miljonu (domājams, zelta rubļos) pūra naudas saņemšanas, 1860.gadā tiek pabeigta Bīriņu muižas celtniecība un šajā apvidū izveidots parks, sākās arī būvdarbi Neibādes jūrmalā. Kā viens no pirmajiem tika uzcelts Neibādes kūrorta klubs – KUHRHAUS. Tai apkārt atradās citas ēkas, kas bija saistībā ar kūrorta dzīvi. Viesnīca “HAUSEN”, pretī bija restorāns – villa “KUMĪ” un vēl bija divas mājas: viena būvēta kā vannūzis (SPA iedīgļi), un tai blakus vasarnīca – viesnīca, kuru izmantoja apkalpojušais personāls. Blakus kūrmājas laukumam iekārtoja parku.

Neibādes kūrorts bija kļuvis par tādu kā Vidzemes muižnieku atpūtas vietu. Šeit atpūtās Vidzemes muižnieki, tai skaitā no Tērbatas, Vīlandes un Pērnavas (jo daļa Igaunijas bija Vidzemē), kā arī augstdzimuši atpūtnieki no Maskavas, Pēterburgas un citām Krievijas impērijas vietām. Satiksme no Rīgas puses ļoti slikta. Labāka satiksme bija no Pērnavas puses. Līdz ar to šī kūrorta dzīve izveidojās noslēgta.

Muižnieki sezonas laikā uz jauno peldvietu sabrauca ar visu saimi, ņemot līdzi pavārus, istabenes, sulaiņus. Tautā Neibādi sauca par Pēterupes ciema vasarnīcu rajonu jeb „kunga galu”. Līdz 19. gadsimta vidum Neibāde piederēja tikai Bīriņu muižai. Muiža Vidzemes muižniekiem izīrēja vasarnīcas, piedāvāja ēdienreizes restorānos un interesantus vakarus kūrmājā. Muižnieki atpūtās inteliģenti, viņu izklaides orientētas uz lekciju klausīšanos par dabaszinātnēm, literatūru, un mākslu. Tās bija saistītas ar garīgu atpūtu, pastaigu gar jūru, daudz laika pavadīšanu svaigā gaisā. Arī peldēšanās jūrmalā bija ļoti atšķirīga no Rīgas jūrmalas. Bija stundas, kad jūrmalā varēja uzturēties tikai dāmas, vai arī tikai kungi – peldējās kaili, bez peldkostīmiem. Vakaros klausījās simfoniskā orķestra koncertus, deju vakarus pavadīja speciāls deju meistars, kurš uzsāka dejas un noteica, kādu deju dejos.

Taču kūrorta dzīve izmaksāja ļoti dārgi, tādēļ ar 1875.gadu Bīriņu muižas īpašnieks sāk pārdot citiem muižkungiem zemesgabalus vasarnīcu būvēm. Bet, protams, ne jau kuram katram, kuram bija nauda. Tika skatīts sociālais slānis, tituls – taču tas jau bija brīvāk.

Īsā laikā līdz pat 19.gadsimta sākumam Neibādes teritorija tika apbūvēta ar lielām, skaistām, greznām vasarnīcām, kas piederēja gandrīz visiem Vidzemes muižu pazīstamiem īpašniekiem. Skaistas, greznas muižas uzbūvēja grāfs Kampenhauzens, firsts Līvens, baroni Adass, Volfs, Klots, Ulrihs un citi. Arī Ērgļu muižas barons Gustavs Rūdolfs fon Tranzejs šeit atpūtās ar saviem uzticamākiem kalpotājiem – tajā skaitā R.Blaumaņa tēvu Matīsu Blaumani, kurš bijis pavārs.

Baroni Pistolkorsi rūpējās arī par dzīvi ap Neibādi: Pēterupē uzbūvēja doktorātu, baznīcu, aptieku; sakārtoja ceļu, atvēra Kāpu Ķīšu – Plades skolu apkārtējo zemnieku un zvejnieku bērniem.

I. pasaules karš Neibādei bija traģisks. Lielas apšaudes nebija, bet ierakumu dzīve bija Neibādei iznīcinoša. Krievu karavīri klejoja pa Saulkrastiem un laupīja, ko vien varēja. Vasarnīcās baronu bibliotēkas tika nopīpētas, mēbeles sadedzinātas.

Beidzoties I.pasaules karam, sākās zemes reforma. Vasarnīcas tika muižniekiem atņemtas un tās sadalīja zemes reformas kārtībā vai nu par velti, vai maksu – dažādiem ierēdņiem, Lāčplēša ordeņa kavalieriem, I.pasaules kara varoņiem un citiem.

Saimnieciskā dzīve - tirgi, biedrību dzīve pēc 1.pasaules kara vairāk bija pārcēlusies uz Pēterupi. Neibāde bija kluss rajons, kurā tikai pa vasaru notika kādas aktivitātes.

1933.gadā Pēterupes un Neibādes ciemus apvieno vienā ciemā ar nosaukumu – Saulkrasti.

Aktīvi šajā laikā darbojās dažādas biedrības gan Neibādē, gan Pēterupē. Līdz 2.pasaules karam Saulkrastos ir atpūtas nams Latvijas tekstilrūpniecības darbiniekiem un „Rūķīšos” iekārto Latvijas bērnu palīdzības savienības vasaras koloniju.

Ar dzelzceļa līnijas Rīga – Rūjiena Saulkrastu posma atklāšanu 1934.gadā šeit arvien vairāk ierodas Rīgas inteliģence, kuri vēlas atpūsties klusumā. Saulkrastos uzturas Alfrēds Kalniņš, Tija Banga Lilija Šmithene, u.c.

II.pasaules karš arī Saulkrastos rada ievērojamus zaudējumus. Lai gan kaujas šeit nekādas nenotiek, taču gandrīz gadu šeit ir vāciešu frontes līnija ar ierakumu rakšanu, nocietinājumu veidošanu. Pēc kara kūrorta dzīve pašos Saulkrastos attīstās salīdzinoši lēnām. Strauji tiek veidotas dārzkopības sabiedrības ap Saulkrastiem, kas rada neērtības vietējiem iedzīvotājiem. Pilsētciemata infrastruktūra nebija gatava uzņemt tik lielu skaitu cilvēku vasarā.

1933.gadā Neibādi apvienoja ar Pētrupes ciemu un pārdēvēja par Saulkrastiem. Ciemam nosaukumu (“Saulkraste”) deva vietējais rakstnieks Emīls Cīrulis pēc savas lugas “Ziedu laiks” darbības vietas.

1950.gadā Saulkrastiem pievienoja Pabažus.

1967.gadā Saulkrastiem pievienoja Zvejniekciemu.

1991.gadā Saulkrasti ieguva pilsētas statusu.