Kūrorta vēsturiskā izcelsme

Pēc LR 1928.gada 11.februāra likuma miests reizē ar 15 citām apdzīvotām vietām Latvijā, tai skaitā tādiem sen pazīstamiem kūrortiem kā Ķemeri un Sigulda, ieguva pilsētas tiesības. Jaunais administratīvais statuss situāciju Salacgrīvā izmainīja. Lai piesaistītu sabiedrības uzmanību lielāka vērība tika pievērsta Ziemeļvidzemes piejūras mazpilsētiņas jaukumu un dabas dotumu reklamēšanai.  Kāds avīzes korespondents ar parakstu „A.” par Salacgrīvu kā kūrorta pilsētu ar atpūtai piemērotu pludmali  jau minētajā „Limbažu Vēstnesī” rakstīja: „Salacgrīvas pludmalē, kā jau tas kūrortu pilsētās parasts, var atrast sauļojamies daiļas dāmas un kungus. Tāpat pludmalē spēlē volejbolu, skrej un peldas jūrā, ar vai bez kostīmiem – tas viss vienalga, jo pludmales viesu te tomēr ļoti maz.”

Salacgrīvā nav tādu dabas dotu vietējo dziedniecības līdzekļu kā dūņas un minerālavoti. Daļēji varbūt tādēļ nav  arī tik senu kūrortpilsētas tradīciju kā Rīgas Jūrmalā. Tomēr  1930.gados tās sāka veidoties. Par to rūpējās pilsētas vadība, kas 1936.gada maijā ar apkārtrakstu uzaicināja iedzīvotājus piedalīties pilsētas sabiedrisko ēku un jūrmalas uzpošanā, un pēc tam 15.maija „Limbažu Vēstnesī” tika rakstīts, ka nu „...Salacgrīvas jūrmala ir ideāla atpūtas vieta katram klusuma un miera cienītājam”. Un tas, ka šeit ļaužu nebija  daudz,  kļuva par šīs Ziemeļlatvijas kūrorta  priekšrocību. Savukārt 1936.gada 31.jūlijā laikraksts vēstīja, ka     

    „...sakarā ar pastāvošo laiku arī Salacgrīvas jūrmalā gandrīz pārtraukta peldēšanās. Siltās dienās pludmalē bija samērā liels ļaužu pieplūdums, kas gribēja smelties spēkus ziemai. Kāpās visas bedrītes bija pilnas cilvēkiem. Salacgrīvas jūrmalu iecienījuši īstas atpūtas un klusuma cienītāji. Cerams, ka uznākot siltam laikam, peldviesu pludmalē atkal netrūks.”

Lai pilsētiņa uzplauktu ne tikai saimnieciski, bet būtu patīkama un labiekārtota mājvieta kā vietējiem, tā atpūtniekiem, daudz rūpējās visu cienītais Salacgrīvas pilsētas galva Jānis Liepiņš. Pēc profesijas būdams diplomēts, Tērbatas universitāti absolvējis aptiekārs jeb - kā toreiz  sauca - provizors, viņš ar lielu rūpību un mīlestību veica savus Salacgrīvas mēra pienākumus. Tas pats laikraksts „Limbažu Vēstnesis”1938.gada 15.jūlijā rakstīja:
   „...J.Liepiņš vienmēr no jauna domā par savas pilsētas izkopšanu. Patiesi, pēdējos gados pilsēta kļuvusi daiļāka...Abās pārupes pilsētas pusēs, kā vienā tā otrā, jūrmalas smilšu ceļi padarīti par patīkamām ielām.

Sevišķi katru ceļotāju iepriecina Salacgrīvas jūrmala ar balto loču torni un skaistajām peldes vietām. Tāpat ļoti jauki ir pastaigas ceļi, kas vijas aiz kapsētas uz Ainažu pusi, kas ir kā krāšņa parka aleja. Arī Salacas krasti dod skaistu pastaigas vietu...”

Un nu atkal katru ceļotāju  un Salacgrīvas kūrorta cienītāju drīzumā kā jauns apskates objekts priecēs atjaunotā, 1925.gadā celtā Salacgrīvas bāka.

Ne jau viss  vienmēr pilsētas vadībai izdevās kā nākas. Tā 1939.gada 16.jūlija „Limbažu Vēstnesī” korespondents pauda sabiedrības neapmierinātību ar to, ka pilsētas dome pilskalnu iznomājusi privātpersonai, un tagad uz tā ir „kupls kartupeļu lauks.  Pilskalns ar katru gadu kļūst neizskatīgāks. Pilsētu un tās apkārtni apmeklē tūristi, kas ar šādu senvietas nonicināšanu ļoti nemierā. Daudzi tūristi arī aizrādījuši, ka nevēloties tādu vietu apmeklēt, iekams tā nebūs savesta agrāko laiku stāvoklī”.

Salacgrīvas muzeja foto kolekcijā netrūkst pludmales un bākas skatu. Taču ņemot vērā, ka mūsu pilsētas kūrortu tā īsti varētu raksturot iedeguši, veselīgi un laimīgi atpūtnieki  jūras un upes krastos, tad mēs priecātos, ja kādam mājās būtu saglabājušās līdzīgas fotogrāfijas vai pastkartes. Lūdzu, mums zvanīt pa tālruni 64071981. Labprāt jūs apciemosim vai gaidīsim muzejā.