Kūrorta vēsturiskā izcelsme

Ogres kūrorta pirmsākumi meklējami 19.gadsimta otrajā pusē. Ogres apkārtne  tā laika aprakstos raksturota kā gleznaina, skaistu priežu mežu ieskauta vieta, minēta straujā, kalnu upei līdzīgā Ogre, daudzie pakalni un pauguri. Kopš dzelzceļa līnijas Rīga – Dinaburga atklāšanas 1861.gadā, Ikšķiles muižas zemnieku apdzīvotā vieta pie Ogres ietekas Daugavā, sāka veidoties par iecienītu turīgo  Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu.  

1862.gadā Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa pārvalde noīrēja no Rīgas pilsētas divas pūrvietas meža un izveidoja atpūtas vietu – Ogerpark.  Ierīkoja pastaigu celiņus un takas, deju laukumu un restorāna paviljonu. Svētku dienās no Rīgas uz Ogri organizēja īpašus izklaides braucienus. 

Kopš 1874.gada, zemnieku īpašumus sadalot apbūves gabalos, sākās vasarnīcu celtniecība un atpūtnieku apmešanās uz dzīvi Ogrē visas vasaras garumā. 1884.gadā vasarnieki nodibināja Ogresparka koloniju (Ogerpark kolonie). Tika izdoti noteikumi par teritorijas lietošanu, kuri noteica, ka Ogres parku uz visiem laikiem vajadzētu saglabāt kā parku, klusu atpūtas vietu, kur nedrīkst ierīkot norobežojošus žogus, aizliegts ierīkot krogus, restorānus, tirdzniecības un cita veida ienākuma gūšanas vietas, kokus atļauts cirst tikai ar speciālu atļauju. Veica dažādus labiekārtošanas darbus - meža taku vietā izveidoja ielas, iekārtoja peldētavu, ceļu riteņbraucējiem, uzbūvēja koka laipas pār Ogres upi.  Kooperatīva biedri organizēja koncertus, teātra uzvedumus, deju vakarus, koru sadziedāšanās, kopīgus Jāņu svētkus.

Noguruši no lielpilsētas trokšņiem, burzmas un putekļiem, rīdzinieki labprāt baudīja Ogres mieru, ūdens peldes, svaigo priežu mežu gaisu un skaistos skatus, kas pavērās no Ogres Kangaru kalniem. Svarīgs faktors kūrorta attīstībā bija nelielais attālums no Rīgas un ērtā satiksme. Dzelzceļa transports deva iespēju nogurdinošos braucienus pajūgos nomainīt pret patīkamiem ceļojumiem vilcienu vagonos. Ogre ar vilcienu bija sasniedzama 40 – 50  minūšu laikā. 

1914.gadā Ogrē jau bija vairāk kā 300 vasarnīcu. Veiksmīgi uzsākto kūrorta attīstību pārtrauca  Pirmais  pasaules karš, masveidīgā bombardēšana Ogri bija gandrīz noslaucījusi no zemes virsas. 

Pēc intensīviem atjaunošanas darbiem Ogre kā gaisa un peldu kūrorts savu uzplaukumu piedzīvoja 1930-tajos gados. 1928.gadā Ogre ieguva pilsētas tiesības.  Pateicoties skaistajai dabai, veselīgajam klimatam un mērķtiecīgai pilsētas domes darbībai, Ogre kļuva par iecienītu atpūtas un veseļošanās vietu gan vasaras, gan ziemas sezonā. Atpūtnieku vajadzībām kalpoja trīs peldētavas, laivu piestātne, sporta spēļu laukumi,  tenisa laukumi, viesnīcas un pansijas, peldu iestāde, slēpotāju tramplīns Zilajos kalnos. Vasarās pilsētas parkos notika dažādi sarīkojumi – brīvdabas teātra izrādes, koncerti, balles, bērnu svētki, sporta sacensības u.c. Vakaros jautri pavadīt laiku aicināja kafejnīcas un restorāni. Miera cienītāji varēja baudīt klusumu mežu un dārzu ieskautajās vasarnīcās. Daudzas no tām bija  projektējuši ievērojami Latvijas arhitekti - T.Hermanovskis, V.Šervinskis, H.Devendruss, I.Blakenburgs. Ogre kļuva par iemīļotu latviešu inteliģences atpūtas vietu. Vasaras šeit pavadīja daudzi pazīstami mākslinieki, aktieri, rakstnieki, juristi, zinātnieki un valsts ierēdņi. Piemēram, Dailes teātra aktrise Elvīra Bramberga, gleznotāji Uga Skulme un Leo Svemps, skolotāja Natālija Draudziņa, Latvijas Operas solisti Vera Krampe un Jānis Niedra, rakstnieks Pāvils Vīlips, filologs Ozoliņš Eduards , tēlnieks Kārlis Zāle u.c.

1938.gadā apstiprinātais pilsētas ģērbonis – zilā laukā trīs melnas priedes, apakšējā daļā viļņveidīgs sudraba baļķis, simboliski atainoja tās nozīmīgākās dabas bagātības – ūdeņus un veselīgo klimatu. Plaušu slimību pacientiem labvēlīgais sausais, skujkoku fitoncīdiem bagātais gaiss rosināja veselības iestādes atvērt Ogrē vairākas sanatorijas un atpūtas namus. Gaišās un plašās sanatoriju ``Mālkalne`` (arhitekts K.Pēkšēns) un ``Saulstari`` ēkas (arhitekts K.Bikše), veiksmīgi izmantojot apkārtējās vides iespējas, tika speciāli projektētas tieši šiem mērķiem.  Bērnu sanatorijas ``Mālkalne`` ēdamzāles sienas rotā mākslinieka A.Cīruļa sienu gleznojumi. 

Pēc Otrā pasaules kara Ogre zaudēja kūrortpilsētas raksturu un kļuva par rūpniecības centru ar strauji augošajam iedzīvotāju skaitam neatbilstošu, vāju infrastruktūru. Īpaša loma kardinālajās pārmaiņās bija rūpniecības gigantam -  Ogres trikotāžas kombinātam. Daļu vasarnīcu apbūves nomainīja daudzstāvu namu masīvi, krasi saasinājās gan ekoloģiskās, gan sociālās problēmas. 

Tomēr neskatoties uz padomju gados izjaukto harmonisko, dabai tuvināto vidi, Ogre spējusi saglabāt dabas dotās bagātības, savdabīgo skaistumu, ko rada  kalnainā apkārtne, Ogres un Daugavas upes, priežu un egļu meži, kas sastāda vairāk kā pusi no pilsētas teritorijas. Svarīgi ir tas, ka rūpnieciskās zonas atrodas pilsētas nomalēs. Esošie dabas resursi sniedz reālu pamatu pilsētai atgūt klimatiskā un peldu kūrorta statusu